Savas lugas varone Iveta Ķērpe

Cik lugas tu esi sarakstījusi?
Varētu teikt, ka kopumā ir tapušas trīs lugas. Divas jau ir iestudētas Dramaturgu teātrī – „Mednieka sirds”, un tūlīt ar saviem skatītājiem satiksies arī „Sesku princese”. Trešā luga vēl ir tādā kā melnraksta versijā un gaida savu īsto pabeigšanas laiku. Manuprāt, šim pēdējam darbam vēl nepieciešami daži uzlabojumi. Galvā rosās vēl dažas idejas lugām, kuras mēģinu pierakstīt, lai neaizmūk, bet, vai tās tiešām pārtaps dramaturģijā, rādīs laiks… un – mana spēja pārvarēt slinkumu (Smejas.)

Tev ir kādi paņēmieni, ar kuru palīdzību tu pārvari rakstīšanas (pierakstīšanas) slinkumu? Domāju, ka daudziem rakstīt varošiem un gribošiem šī liga piemīt. Man tajā skaitā.
To pārvarēt gan nākas reti. Tā kā šobrīd rakstu sava prieka pēc, arī jau pieminēto radošo impulsu vadīta, tad īpaši sevi nespiežu rakstīt konkrētos laikos tikai tāpēc, ka ir parādījies kāds brīvāks brīdis.
Esmu gan pamanījusi, ka rakstīt mani rosina vide, notikumi vai cilvēki, ko varu pārlikt kādos tēlos vai situācijās. Un jo satraucošākas situācijas un spilgtāki cilvēki, jo rodas lielāka vēlme to sev piefiksēt, lai pēc tam izmantotu kā materiālu kādam darbam.
Tās retās reizes, kad esmu bijusi spiesta rakstīt vai strādāt ar jau uzrakstīto, kā, piemēram, pārrakstot atsevišķas ainas „Mednieka sirdī” pēc režisora lūguma, esmu vienkārši piesēdusies pie lugas un sevi piespiedusi ar to strādāt. Tajā brīdī ir būtiski atrast motivāciju to darīt, kaut vai, piemēram, racionāli pārdomājot ieguvumus, ko dos paveiktais. Ideāli, ja spēju noķert iedvesmu ar fantāzijas palīdzību, tiešām mēģinu pasapņot vaļējām acīm, un bieži vien pamazām tā sajūta tiešām arī atnāk. Pavisam grūtos brīžos mēģinu ķert jaunus iespaidus, piemēram, nomainot vidi – dodoties pastaigā, pasēžot parkā, kaut vai izvēloties nedaudz citādu mājupceļu no darba vai teātra. Man patīk pastaigāties, un liekas, ka šis process arī palīdz sakārtot domas, radot vietu jaunām idejām.

Kad, tavuprāt, luga ir gatava?
Uzskatu, ka par lugas gatavību var runāt tikai tad, kad tā jau teju grasās sastapt savus skatītājus. Līdz šim brīdim tas vairāk, manuprāt, ir dramaturģisks materiāls, kas procesā var vēl transformēties. Varbūt tāpēc, ka lugu rakstīšanas pieredzi esmu guvusi, esot līdz ausīm iekšā arī iestudēšanas procesā, man ir grūti nodalīt lugu kā atsevišķu pabeigtu darbu no iestudējuma. Un tad, kad dramaturģija savijas ar režiju, notiek īstais teātra brīnums, bet līdz tam tas ir viens liels darbs – nedomāju, ka ir pamats lepoties ar lugu uzrakstīšanu, kamēr tās nepiedzīvo pirmizrādes.

Vai rakstot pirmo lugu domāji, kā tā tiks iestudēta teātrī?
Varbūt nedaudz, drīzāk nevis domāju, bet cerēju. Pirmā uzrakstītā luga ir „Sesku princese”. Tā ir sanācis, ka prožektoru gaismu tā ieraudzīs vēlāk nekā „Mednieka Sirds”, lai gan tās iestudēšana tika uzsākta vairākus mēnešus agrāk. Man gan tāpēc šķiet, ka „Sesku princese” ir ļoti lolota luga – ar daudziem papildinājumiem, pieslīpēšanām, ilgu un ne vienmēr vieglu mēģinājumu procesu, bet ļoti patīkamu padarīta darba sajūtu.
„Sesku princesē” ir septiņi tēli. Apzināti gribēju uzrakstīt lugu, kurā būtu pēc iespējas vairāk [Dramaturgu teātra ietvaros] lomu, jo kaut kā biju iedomājusies, ka lugu varētu dot iestudēt kādai studijai. Tā vietā ar Hermaņa Paukša palīdzību visnotaļ operatīvi sarunājām aktierus gan no pamatsastāva, gan no studistu vidus, un uzsākām lugas iestudēšanu. Pašai to neplānojot, nonācu ne tikai Sintijas, bet arī režisores lomā. Tā bija jauna pasaule un uzņemšanās, pat neskatoties uz pierasto teātra vidi un mēģinājumu procesu. Režisora darbs likās nesalīdzināmi grūtāks nekā aktieriem – jābūt visos mēģinājumos, jāpārredz kopaina – t.i.- precīzi jāzina, kā konkrētais režijas paņēmiens palīdzēs iestudējuma idejai, varoņiem, parādīs situāciju tieši tā, kā es kā režisors to redzu. Tāpat arī organizatoriskā puse – kavējoši, bastojoši aktieri, jāspēj arī katram precīzi norādīt mizanscēnas, attieksmes, ievirzīt tēlam nepieciešamajās sajūtās. Tāpat arī būt gatavai atbildēt uz jebkuriem jautājumiem par tēliem un sižetu kopumā.
Tā kā „Sesku princese” ir psiholoģiska komēdija, jutu, ka manas iesācējas režisores prasmes ir par vāju, lai es spētu lugu novest līdz mani apmierinošam rezultātam. Tāpēc šobrīd režijas groži ir nodoti Andra Zeibota rokās. Man pašai ir sajūta, ka šī ir sanākusi veiksmīga simbioze, kur Andris aktieros ieliek tieši manis uzrakstīto tēlu raksturus. Rakstīšanas procesā manā galvā varoņi situācijas izspēlē uzreiz ideāli, dzīvē lieliskā galarezultāta sasniegšanai ir nepieciešams starpposms, mēģinājumu process , ko vada režisors. „Sesku princeses” gadījumā – īpaši prasmīgs režisors, kas spēj padarīt redzamas arī skatītājiem varoņu psiholoģiskās pārvērtības lugas gaitā.

Vai raksti tikai lugas, un kas ir tas, kas tev liek rakstīt?
Rakstu arī dzejoļus. Tas ir personiskāk. Jo luga pēc tās formas tomēr paģēr publiskumu. Jā, var uzrakstīt lugu un nevienam to nerādīt, bet, kā jau minēju, manuprāt, tā ir tikai daļa no veseluma, kas ir gatavs iestudējums.
Dzejoļi pie manis atnāk, galvā sāk virknēties vārdi, un paliek skaidra arī visaptveroša dzejoļa doma, pat nezinu, no kurienes. Un man atliek to pierakstīt. Pavisam nelabotus gan arī neatstāju – bieži vien meklēju labskanīgākus vārdus, atskaņas, ritmu. Man ļoti vajag, lai dzejā būtu vienmērīgs ritms.
Līdzīgi bet nedaudz citādi ir ar lugām – parasti prātā uzstājīgi rosās doma, drīzāk lugas ideja – par ko tā būs, kāds būs galvenais varonis, ieskicējas arī vadošā sižeta līnija. Cenšos šīs ašās domas noķert un pierakstīt, jo diezgan ātri tās mēdz arī apklust, nav vairs tās sajūtas, kad gribas kaut vai nakts vidū celties augšā un sākt rakstīt. Esmu vairākas reizes nožēlojusi, ka tiešām neesmu cēlusies un rakstījusi naktī vai ļoti agri no rīta, kad pie manis ir atnākušas šīs domas. Ar dzejoļiem tādā ziņā ir vieglāk, jo turpat, rokas stiepiena attālumā, ir telefons, kurā var ātri uzspaidīt prātā ieskrējušos vārdu virknējumus.
Ja pavisam konkrēti jāatbild uz šo jautājumu, es teiktu, ka man liek rakstīt mans prāts, drīzāk īpatnēja tā aktivizēšanās. Īstenībā jau es domāju, ka radošuma impulsi ir dāvana. Un no šādām dāvanām atteikties noteikti nevajag.

Esi piefiksējusi, kas izraisa tavus radošuma impulsus? Jaunībā dzejoļus raksta gandrīz visi, jo ilgojas mīlestības, cieš no tās vai pūlas apliecināt savu atšķirīgumu no citiem. Dažs labs stāvoklī „mīla – vīla” paliek visu mūžu un, ja talants nav izšķīdis pieaugušo dzīves raizēs, rada ģeniālu dzeju, kā, piemēram, Sudrabkalns. Es negribu noniecināt mīlas jūtu lielo nozīmi dzejas tapšanā: pati esmu savā laikā cakājusi dzejoļus.
Es neteiktu, ka tā ir tieši mīlestība vai romantiskas jūtas. Bet šādi pārdzīvojumi nenoliedzami ir spēcīgi un dod lielu ieguldījumu arī manā daiļradē. Tie var būt ļoti daudzveidīgi pārdzīvojumi, kas raisa sajūtu, ko vienkārši vajag pierakstīt liriskā formā. Esmu gan pamanījusi, ka ir viens priekšnosacījums šīm emocijām, kas rada impulsu radoši izlikties – tās nav sakāpinātas izjūtas, bet vairāk rēnas noskaņas, piemēram, skumjas, ilgošanās, arī viegluma piesātināts prieks. Tām visām ir kopīga izteikta dziļuma sajūta.
Ar lugām ir citādāk. Tās gribas rakstīt, kad ir pietiekami daudz materiāla, kā jau minēju – ir gūti spēcīgi, apzināti iespaidi, lai tos pārvērstu tēlos vai situācijās. Lugas, liekas, vairāk rakstu analītiski nekā uz mirkļa emociju pamata. Lai gan „Mednieka sirds” varētu šķist… nedaudz ēteriska, to rakstot, funktierēju notikumu loģiku un sekoju līdzi tam, lai konkrētās lugas vietās parādās tieši tās idejas, kuras gribu nodot tālāk skatītājiem.
Rakstot „Sesku princesi”, pastāvīgi biju viegli ciniskas ironijas stāvoklī. Ik pa laikam rakstīju un iesmējos par to, cik neveiklās situācijās nokļūst varoņi. Impulss šīs lugas tapšanai radās teātra mēģinājumā, kad, vērojot mēģinājuma procesu, iedomājos, kā būtu, ja aktieri tobrīd runātu manis piedāvātu tekstu un darbotos kā manis izveidoti tēli. Šī doma bija pietiekami uzstājīga, lai es to tajā pat brīdī mēģinātu attīstīt tālāk, pierakstot pirmās lugas idejas šī mēģinājuma laikā savā plānotājā un turpinot tās attīstīt arī vēlāk līdz gatavai „Sesku princesei”.

Cik ironiska pret dzīvi tu jūties?
Grūti pateikt. Es cenšos neuztvert dzīvi nopietni, un ironija ir labs veids, kā to panākt…, bet man īsti neizdodas. Ļoti jūtīgi uztveru apkārtējo vidi, un sakāpināto emociju kontekstā ir grūti apstāties un sev pateikt, ka nekam jau īstenībā nav nozīmes, vismaz runājot par cilvēku veidoto pasaules sistēmu. Nav nozīmes, kas tu esi – tituli, birkas, sociālie statusi. Toties man būtiski ir saprast, kāda es esmu – kāda ir mana vērtību sistēma un kādas kvalitātes es sevī esmu attīstījusi un vēl varu attīstīt. Šķietami banāli, bet tik bieži atgriežos pie šī secinājuma dažādu notikumu kontekstā.
Atbildot uz jautājumu, varu teikt, ka dzīvi mēģinu uztvert ironiski tikai daļēji – tik daudz, cik runa ir par formu nevis saturu. Pret sevi un citiem esmu nopietna, man ir svarīgi, lai jebkura cilvēcīga saskarsme sāktos ar cieņu. Kur ir cieņa, tur ironijai īsti nav vietas. Savukārt materiālā pasaule un tās sistēma ir pelnījusi krietni lielāku devu ironijas manā attieksmē. Vēl cenšos to sev iemācīt.

Kādiem vārdiem tu varētu sevi raksturot?
Šis jautājums man atgādina skolas laika anketas, kur klasesbiedri rakstīja dažādus novērtējumus viens par otru. Par mani parasti rakstīja nopietna un klusa. Liekas, tāda arī esmu vēl arvien – nopietna. No tās klusās meitenes gan laikam esmu izaugusi, bet par skaļu un pļāpīgu sevi arī neuzskatu.
Es labāk gribētu būt kā lugas varonis, kur viņa tēls atklājas situācijās, darbībās un citu teiktajā. Tāpēc teikšu, ka esmu savas dzīves lugas varone, kura pati sevi necenšas aprakstīt, bet ļauj to darīt pasaulei.