Saruna ar “neracionālo, nepraktisko un nepedantisko” Dzintara Soduma balvas ieguvēju Andri Zeibotu

Andris Zeibots
Fotogrāfs: Ģirts Ozoliņš
Sarunu uzsākot, atļauj apsveikt Tevi ar Dzintara Soduma balvas laureāta godu par tavu grāmatu “Okeāniskais es”! Tā kā Soduma prēmija tiek piešķirta, atļaušos teikt, par oriģinālāku literatūru nekā pārējā oriģinālā literatūra: cik novatoriskāks tu jūties par citiem rakstošajiem?
Paldies par apsveikumu.
Visi mēs – cilvēki, ne tikai mākslinieki, ne tikai rakstnieki – esam atšķirīgi, jautājums, cik lielā mērā gribam un spējam savu atšķirību izpaust savos darbos. Droši vien tas ir atkarīgs, ko gribam – man būtu garlaicīgi tikai pelnīt naudu ar to, ko daru. Lai man pašam būtu interesanti, es piedāvāju to, kas mani pašu interesē kā jēga, kā izpausme, kā dīvainība, ja vēlies, iespējams, ka tas arī ir tas “oriģinālais”, īpaši par to nepiedomāju. Savukārt, ja ir mērķis pelnīt, tad ir tieši otrādi. Tad izdevīgāk ir NEBŪT atšķirīgam, jo parastais un normālais patērētājs mākslā meklē nevis to, kas nesakrīt, bet to, kas atbilst, viņa paša domāšanai. Es nekā īpaši nejūtos, zināmu iemeslu dēļ esmu pieradis pie savas domāšanas, bet mēģināšu minēt: kas varētu būt stāstā neparasts – visdrīzāk jau kompozīcija, (no teātra pieredzes, iespējams, esi pamanījusi, ka esmu rituālu konstruētājs), man patīk izdomāt fantastiskas paralēles, pretnostatījumus, neparastus ritmus, salikumus, tas ir mans personiskais “kriminālromānu piegājiens” bez detektīviem, ar un bez līķiem un tādā garā, es konstruēju mīklas stāsta sākumā un tās atrisinu citā stāsta notikumā, vai nobeigumā, dažiem tas patīk, citiem – apgrūtina uztveri, ko lai saku: “man pašam patīk”. Esmu sacerējis vairākus, iespējams, oriģinālus paņēmienus, kā “saslēgt kompozīcijas relejus”, kā veidot stāsta- notikumu-tēlu puķu kompozīcijas – ikebanas. Domāju, ka divas trešdaļas laika esmu veltījis kompozīcijas izstrādāšanai. Vai tā ir tā oriģinalitāte, par kuru jautāji, patiesībā – nezinu.

Dzintara Soduma mūža darbs ir Džeimsa Džoisa “Ulisa” tulkojums. Vai tu “Ulisu” esi lasījis oriģinālā vai latviešu valodā?
Nē, “Ulisu” esmu lasījis tikai Soduma tulkojumā, angliski tik lingvistiski sarežģītu darbu es nespētu pilnībā uztvert, tas prasītu citu valodas pazīšanas līmeni. Man ir gadījies angliski lasīt, teiksim, Agatas Kristi romānus, Stīvena Kinga romānus, (reiz angliski lasīju “Meiteni ar pūķa tetovējumu”, zviedru autors Lārsons) šo autoru valoda ir man pieejamāka, es neteikšu vienkāršāka, noteikti, nē – to sevišķi var manīt Stīvena Kinga gadījumā, neviens tulkojums nespēj pietuvoties tam, cik jaudīgi šie teksti Kinga gadījumā izskan oriģinālvalodā.

Man ir jautājums par jaudīgiem tekstiem. Vēl joprojām tautā klejo viedoklis, ka latviešu valoda ir pārāk “nabadzīga”, lai varētu smalki mākslinieciski izteikties. Kā tu domā?
Es neapzīstu daudz pasaules tautu valodu, tomēr salīdzinot ar tām, kuras kaut vai aptuveni zinu, man nebūt neliekas, ka mēs būtu kaut kā apdalīti , kaut vai tas pats Soduma tulkojums Džoisa “Ulisa” gadījumā, pat visiracionālāko tekstu ir iespējams normāli atainot, vai Vācieša “Meistara un Margaritas” (M. Bulgakovs) tulkojums jaudas ziņā ne ar ko neatpaliek no oriģināla. Protams, tulkojums vienmēr būs kaut kādā nozīmē atšķirīgs, protams, kādas nianses paliks neatklātas, protams, bieži nevar pārlikt tulkojumā oriģinālvalodas melodisko līmeni (skaties piemērus, kā krieviski centās pārtulkot latviešu tautasdziesmas… pilnīgi neskan).

Vēl jautājums par rakstīšanas “ķēķi”: Anšlavs Eglītis savā laikā rakstīja, ka nereti stipri vien mokoties, lai pēc iespējas precīzāk aprakstītu savu varoņu domas un gaitas un, galvenais, lai šie paņēmieni nebūtu līdzīgi. Vai tev arī rakstot jāsaduras ar šādām grūtībām, vai iedvesma pati nes uz „pegaza spārniem”?
Te ir milzums variantu, viss spektrs no “intuitīvi un brīvi un uzreiz gatavs” līdz “mokoši un burtu pa burtam un nemitīgiem labojumiem”. Kāpēc tādas atšķirības radošo grūtību un šķēršļu sakarā, nezinu, dažreiz jēgas “releji” slēdzas uzreiz, citreiz pēc ilgstošiem apkārtceļiem, pārdomām. Katrā ziņā Eglīša pieminētās grūtības man ir pazīstamas.

“Okeāniskais es” ir visnotaļ apjomīga grāmata. Kā un kas jādomā, lai uzrakstītu tik daudz burtu?
Vispār jau atbildēt ir vienkārši – ir jāprot savs darbs, tik tālu vienkārši, bet, lūk, iemācīties to darīt kvalitatīvi ir nenoliedzami grūti, es rakstu jau kopš padsmit gadu vecuma, bet joprojām turpinu mācīties, un paldies Dabai, ka manī ir ieliktas spējas un prieks mācīties. Piedodiet, ja kādam tas šķiet neiespējami – bet man patīk mācīties, es lasu gan mākslas literatūru, gan teoriju – pārsvarā filozofiju un psiholoģiju, ja darbam vajadzīgi konkrēti dati, ar prieku ķeros pie vēstures, pat medicīnas (ir gadījies) un populārā līmenī arī moderno dabaszinātņu apskatus. Kā jādomā? Jādomā ar mērķi izzināt vai intuitīvi uzminēt patiesību, jācenšas būt, cik iespējams, objektīvam. Es neciešu, ka ideoloģisku apsvērumu dēļ kaut kas vai kāds tiek izcelts kā paraugs, bet cits – nolikts tumšās krāsās. Tas būtu, kā spēlējot šahu, pašam ar sevi – vienmēr ļaut vinnēt baltajiem. Un māksla jau arī ir sacīkste starp divām vai vairākām Es-personām jeb tēliem prozā, personāžiem lugās. Un atkārtoju: var nepatikt kāds personāžs, bet objektivitāte prasa viņu saprast un – jā, pat attaisnot, jo katrs no mums sevi gan šausta, gan attaisno, un tas ir svarīgi – ja šis likums netiks ievērots, patiesības nebūs! Bet burtu daudzums nerodas uzreiz, nezinu, kā citiem, bet vispār sākt lielāku darbu nedrīkst ar domām “kad es to pabeigšu”, tad rodas nevajadzīga steiga, mūrnieks mūrē pa ķieģelim un pēc tam ļaudis brīnās, kā var tik daudz ķieģeļu sakrāmēt. Te ir tāda smalka nianse – stāsta beigas, darbu iesākot, ir derīgi izdomāt vispirms, bet kā pie šīm beigām nonākt – tur tikai lēnām, mierīgi, kā Ziedonim, atceros aptuveni: “vecis velk tīklus, it kā viņam priekšā būtu mūžība gara” – tas ir īstais piegājiens. Nekas neapstājas! Darbs ir kustība un tā ir mūžīga, etapi ir etapi, tiklīdz esi kaut kur piestājis (stāsts pabeigts), tā vienalga ir jāiet tālāk (prātā jau sākas cits stāsts).

Un kur tu esi visam atradis laiku, ja zināms, ka vēl pirms gada strādāji radio SWH, šobrīd daudz laika velti Dramaturgu Teātrim, iestudējot izrādes un vadot aktiermeistarības nodarbības, senāk arī pats spēlēji izrādēs?
Jautājums par laiku arī man ir mazliet nesaprotams, bet kaut kā jau tas notiek, neesmu ieviesis nekādu režīmu, kaktu psihologi iesaka iet pa etapiem “no – līdz”, tā būšot vieglāk, man tomēr šķiet, ka tas ir kaut kā pārspīlēti, varbūt tas derētu, ja es strādātu darbu, kas man nepatīk… nezinu… Es vienkārši strādāju visu laiku un vienlaicīgi, no malas raugoties, “nedaru neko”. Tā tas laikam notiek – viss iet uz priekšu pats no sevis, neuzbāžos sev ar termiņiem, grafikus ievēroju tiktāl, ciktāl man ir saistības ar citiem cilvēkiem – tai pašā teātrī, bet tīri personiski man arī nekur citur dzīvē netiek uzstādīti noteikti mērķi, ja to neprasa no malas, dabisks mērķis ir pati kustība, ja es strādātu pie izrādes, kas jātaisa gadu, piecus kaut vai desmit, mani tas nespētu saliekt, kaut kāda “pabeigšana”, kā jau minēju, ir mānīga parādība – patiesībā Darbs kopumā nebeidzas ne ar pirmizrādēm, ne ar balvām, ja kāds novērtē, ne ar kādiem citiem ierobežojumiem, kamēr neiestājas tava dzīves laika Dabas Ierobežojums.

Esi kādreiz dusmojies, ka tev atņem laiku, neļaujot rakstīt? Proti, tev „smadzenes niez”, kā vajag to visu pierakstīt, bet tevi kavē ar sarunām vai kāds pienākums neļauj ļauties iedvesmai.
Īsti neatceros, varbūt dažreiz. Bet tā kā esmu, piepeši uzrunāts, salēcies kā pēc elektrošoka, kas notiek, ja tiešām esmu dziļi nokoncentrējies, tad mājinieki jau zina, ka labāk netuvoties, lai es nenokristu ar sirdstrieku. Pa daļai joks, bet – jā, tā ir gadījies!

Vari padalīties ar meistarības noslēpumiem un ieteikt jaunajiem rakstošajiem koncentrēšanās vingrinājumu?
Par koncentrēšanos parasti runā aktiermeistarības vingrinājumos. Rakstnieki man šķiet, koncentrēties īpaši nemācās. Un arī vienam pagrūti trenēties. Kaut gan viens vingrinājums man ir zināms no prakses: kad es pats studiju gados mācījos aktiermeistarību, tad koncentrēšanos trenēju visur, kur būtu iespējams ilgstoši turēt uzmanību uz kādu vienu sīku, atsevišķu priekšmetu, piemēram, trolejbusā es, sēžot pie loga, izvēlējos kādu skrūvi loga rāmī un kādas 30 minūtes uzmanīgi to vēroju, lai atklātu pēc iespējas vairāk sīku, vissīkāko detaļu šajā skrūves galvā, un šīs detaļas centos atcerēties. Koncentrēšanās jau arī to nozīmē – uzmanīgi vērot, lai atcerētos. Bet pārsvarā aktiermeistarībā koncentrēšanās vingrinājumi saistīti ar partnerību, galvenais koncentrēšanās objekts taču vienmēr ir partneris. Katrā ziņā tie, kas pamēģinājuši teātra praksi, zinās, par ko ir runa: “kobras vingrinājums”, “spoguļa vingrinājums” utt.

Tev vienmēr patīk tas, ko esi uzrakstījis? Ir gadījies, pēc gadiem pārlasīt un nodomāt, ka to gan varēja rakstīt savādāk vai vispār nerakstīt?
Nē, parasti nepatīk! Pirms kaut ko beigt, es varu labot un labot kādu tekstu, lai tikai nebūtu jāpamet kaut kas jau ierasts, bet tad kādā brīdī ir jāpaskatās spogulī un jāpasaka sev: “viss, sāc labāk kaut ko citu, pagaidām labāk nesanāks!”, vai arī redaktors sāk protestēt un piesola bēgt, vai gadās kādi citur norunāti termiņi (parasti teātrī vajag lugu jau sākt mēģināt noteiktā datumā, tāpat gadās pirms lasījumiem). Pēc kāda laika pārlasot, ir dažādi varianti: laikam, tas ir kā ar modi – visvairāk nepatīk tas, kas bija labs pirms gadiem 10, bet savukārt pirms gadiem 20 jau ir retro, un sāk likties, “ka tur kaut kas ir”, ka derētu to visu pārlikt mūsdienīgākā variantā, un reizēm tā arī notiek, teiksim, ar lugu “Pašnāvības kredīts”, kas agrāk saucās “Ikviena diena” un bija pavisam citāda, tikai centrālais notikums palicis tas pats un galvenā varoņa raksturs.

Kad es tevi pirmo reizi satiku pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu otrā pusē Ārija Geikina Studentu teātrī, man likās, ka tu esi romantisma pilns. Domāju, tu šo romantismu esi saglabājis, tikai tas kļuvis gudrāks un smalkāks. Iespējams, man tā tikai liekas?
Var jau būt. Neesmu par to domājis, jautājums šķiet vairāk no sociālās psiholoģijas, no savstarpējības viedokļa – “kā es domāju, kāds Es izskatos Citam” vai “Es tēls salīdzinājumā ar Citu”. Tāda kā drusku neauglīga domāšana, jo paredz, ka es tomēr varu kaut kādā veidā iejusties Cita apziņā, lai veiktu viņa spriedumu, kas patiesībā nav iespējams. Tas, ka es tēloju Cita lomu, nebūt nenozīmē, ka es tiešām pārstāvu Viņa domāšanu. Jā, varu pietuvināti “iekļauties” cita domāšanā, bet nekad ne pārliecinoši, varu piedāvāt versiju, bet ne spriedumu. Jebkurās attiecībās „likums numur viens”, man šķiet: nevienu Citu nevar saprast tik tālu, lai mācītu, kā viņam pareizi reaģēt, izturēties un vispār dzīvot. Pat ja viņš pats vaicā padomu: es vienmēr atgādinu šo likumu, tikai pēc tam izvirzu kādu versiju no sērijas “varētu būt tā”. Bet turpinot par romantisma tēmu, sava taisnība tur varētu būt tādā aspektā, ka racionāls, praktisks vai, teiksim, pedantisks es noteikti neesmu, un tad – kas vairs atliek, kā likties romantiski noskaņotam?

Vai aktiermeistarības prasme veicina un palīdz rakstīšanas radošajā procesā? Citiem vārdiem, vai tu visiem radošajiem un tiem, kas tādi jūtas, ieteiktu apgūt šo prasmi tavās KERAKI nodarbībās Dramaturgu Teātrī? Redz, bez reklāmas nekādi.:))
Man jau šķiet, ka mūsu visu cilvēka apziņas dzīlēs eksistē kāds radošās dabas pamatslānis, tā tekstam jau ir “iepriekš dots” metateksts: viss, ko esam dzīvē izlasījuši, dzirdējuši ikdienā vai filmās un nez kā uzzinājuši, kur ir visi vārdu iespējas un gatavie salikumi, kā frazeoloģismi, citādas teksta dīvainības, visi absurdi, nonsensi, kas nez kā palikuši pie mums, tur haotiskajā miglājā viss šis Metateksts griežas, viss jūk, mainās, saistās un attālinās.
Pēc postmodernistu uzskata: rakstīšana ir šī metateksta jaunu saslēgumu organizēšana, jeb kā gudri ļaudis apgalvo: „teksts rada tekstu”. Taču arī aktieris vai gleznotājs, vai dejotājs, jebkurš mākslinieks neiztiek bez sava meta (iepriekšējo zināšanu) slāņa, ko savā jomā viņam katrā atsevišķā uzstāšanās gadījumā iespējams organizēt saturīgā formā. Daudzi ir pamanījuši, ka “māksla nenāk viena”, ja ir kādas spējas vienā jomā, tās mēdz izpausties arī citās – muzikanti zīmē bildes, dejotāji veido skulptūras, bet rakstnieki spēlē teātri – visas prasmes ir saistītas un viena otrai papildina MetaTekstu.
No šī viedokļa: radošie ļaudis spēlējiet teātri, kad vien rodas izdevība, starp citu, jūs to jau arī darāt savos dzīves karnevālos, bohēmas spēlēs un spontānās modes demonstrācijās, tāpat arī vairāk vai mazāk tradicionālā nozīmē saprasts teātris kā mākslinieciska darbība skatītāja klātbūtnē ir vairāku mākslu sintēze, faktiski tā ir koncentrēta dzīve, kas meta līmenim ir kā supervitamīns!
Lai veicas teātrī – Radošie!

Ar Andri Zeibotu sarunājās
Rita Lasmane