Kā Sarkangalvīte ar vilku spēlējās Maskavā
Fotogrāfs: Andrejs Saldavs
Lai arī mūsu Sarkangalvīte neilgojās nokļūt Maskavā kā Čehova trīs māsas, liktenis un laimīga sakritība tomēr noveda Sarkangalvīti un viņas rotaļu biedrus Krievijas Federācijas galvaspilsētā, proti, Latvijas vēstniecībā Maskavā. Un tā Sarkangalvītei, Vilkam, Vecmāmiņai un Medniekam ar visu viņa bisi – slotu tika gods spēlēt Latvijas vēstniecības svētdienas skolas atklāšanas svinībās.
Stāsts par piedzīvoto tiks izklāstīts no Vecmāmiņas lomas izpildītājas Ritas Lasmanes, proti, šo rindu autores viedokļa.
Jautrā kompānijā: Guntas Kusiņas, Austra Pirktiņa, Andreja Saldava un Ritas Lasmanes sastāvā, pēc tam, kad Krievijas vēstniecība pārbaudīja, ka minētās personas neapdraud Krievijas Federāciju ar savu pagātni vai ļauniem nolūkiem nākotnē un izsniedza vīzas, mēs iekāpām vilcienā Rīga – Maskava. Ceļā pavadītās stundas tika vadītas jaukās intelektuālās sarunās, kuras izsīka ap pusčetriem naktī ar kaimiņu kupejas pasažieres kategorisku pieprasījumu pārstāt traucēt nakts mieru. Būdami inteliģenti cilvēki mēs vēl kādu brīdi intelektuāli pačukstējāmies un devāmies gulēt vispirms uzmanīgi noklausoties Andreja bažas par varbūtējo kritienu miega laikā no augšējā guļamplaukta. Par laimi, neviens nekur nenokrita un Maskavā iebraucām moži un spēka pilni ar vāji izteiktām noguruma pazīmēm. Vēstniecības darbinieki sagaidīja mūs vēstniecības viesnīcas hallē, kurā mums bija jāatrod vieta, kas visvairāk būtu piemērota mūsu izrādes spēlēšanai, kas tika izdarīts. Ar laipnu vēstniecības darbinieku palīdzību tika atrasts brīvprātīgais, kas bija ar mieru skaņot izrādi. Pretējā gadījumā mums pašiem nāktos mēģināt vienlaicīgi spēlēt un skaņot, kas būtu pagalam sarežģīti.
Vēstniecības viesnīca, kurā mēs ne tikai spēlējām izrādi, bet arī tikām izmitināti, spriežot pēc manām zināšanām par arhitektūras stiliem, tika celta padomju varas pēdējos gados ar milzīgu piecstāvīgu halli un galerijām, kas ved uz numuriem, strūklaku centrā un milzīgu gaismas ķermeni, kas nepārprotami atgādināja puzuru. Pateicoties šim interjeram akustika hallē bija lieliska un neradīja nepieciešamību izrādes dalībniekiem papildus sasprindzināt balss saites.
Pēc lielo puķupodu pārbīdīšanas, kuru uzdevums būtu ierobežot telpu, lai radītu skatuves – meža efektu, un mēģinājuma Sarkangalvīte ar draugiem devās aplūkot Maskavas sirdi, proti, Sarkano laukumu. Par laimi, tālu nebija jāiet, jo Latvijas vēstniecība atrodas vecpilsētas centrā. Savukārt, par nelaimi šī pati vēstniecība atrodas uz vienas ielas ar Tabakova teātri un teātru mīlēm Kusiņai un Ritiņai par lieliem sirdēstiem neizdevās iegādāties biļetes uz vakara izrādi. Bet lai nu paliek personīgās intereses!
Vakarā, atgriežoties viesnīcā, hallē mēs ieraudzījām aizkustinošu skatu: vēstniecības darbinieki pūta balonus un sēja tās virtenēs. Šo balonu uzdevums bija greznot nākamā rīta, svētdienas skolas atklāšanas, svinības. Un balonu, teikšu jums, bija ļoti daudz. Balonu daudzums vairoja labo noskaņojumu, un pašā vakarā halle un izrādes vieta ieguva eklektisku izskatu. Sarkangalvītes mežs sastāvēja ne tikai no līdzpaņemtajām zaļa sieta eglītēm, tilla mākonīšiem un saulītes, bet eksotiskiem istabas augiem lielos podos un balonu virtenēm.
Nākamajā rītā izrādes „Kā Sarkangalvīte ar vilku spēlējās” dalībnieki moži un enerģijas pilni, ar izgludinātiem tērpiem mugurā un spožumu acīs, sagaidīja brīdi, kad bija jāspēlē.
Ar prieku un lepnumu varu paziņot, ka spēlējās viegli un raiti, bez īpašiem pārsteigumiem, kādi mēdz gadīties spēlējot, tā sacīt „lauka apstākļos”. Savukārt, pēc izrādes vēl vairāk mūsu prieku un lepnumu vairoja svētku dalībnieku un vēstniecības darbinieku pateicības un atzinības runas. Īpašu atzinību guva Vilka lomas izpildītājs Andrejs no svētdienas skolas pusaugu meiteņu puses, kas raksturoja Andreja paveikto īsi un kodolīgi: “Прикольный волк!”*
Pēc izrādes inventāra sapakošanas un nelielas pastaigas pa Maskavas vecpilsētu mēs tikām ar vēstniecības auto nogādāti stacijā un noliktajā laikā vilciens Maskava – Rīga sāka mūs vest mājup. Ceļā pavadītās stundas mēs pavadījām, protams, intelektuālās sarunās un Andrejs vairs nebaidījās nokrist no guļamplaukta. Toties pārbaudes uz robežām nakts vidū stipri vien pasliktināja iespēju izgulēties.
Stāsts par piedzīvoto tiks izklāstīts no Vecmāmiņas lomas izpildītājas Ritas Lasmanes, proti, šo rindu autores viedokļa.
Jautrā kompānijā: Guntas Kusiņas, Austra Pirktiņa, Andreja Saldava un Ritas Lasmanes sastāvā, pēc tam, kad Krievijas vēstniecība pārbaudīja, ka minētās personas neapdraud Krievijas Federāciju ar savu pagātni vai ļauniem nolūkiem nākotnē un izsniedza vīzas, mēs iekāpām vilcienā Rīga – Maskava. Ceļā pavadītās stundas tika vadītas jaukās intelektuālās sarunās, kuras izsīka ap pusčetriem naktī ar kaimiņu kupejas pasažieres kategorisku pieprasījumu pārstāt traucēt nakts mieru. Būdami inteliģenti cilvēki mēs vēl kādu brīdi intelektuāli pačukstējāmies un devāmies gulēt vispirms uzmanīgi noklausoties Andreja bažas par varbūtējo kritienu miega laikā no augšējā guļamplaukta. Par laimi, neviens nekur nenokrita un Maskavā iebraucām moži un spēka pilni ar vāji izteiktām noguruma pazīmēm. Vēstniecības darbinieki sagaidīja mūs vēstniecības viesnīcas hallē, kurā mums bija jāatrod vieta, kas visvairāk būtu piemērota mūsu izrādes spēlēšanai, kas tika izdarīts. Ar laipnu vēstniecības darbinieku palīdzību tika atrasts brīvprātīgais, kas bija ar mieru skaņot izrādi. Pretējā gadījumā mums pašiem nāktos mēģināt vienlaicīgi spēlēt un skaņot, kas būtu pagalam sarežģīti.
Vēstniecības viesnīca, kurā mēs ne tikai spēlējām izrādi, bet arī tikām izmitināti, spriežot pēc manām zināšanām par arhitektūras stiliem, tika celta padomju varas pēdējos gados ar milzīgu piecstāvīgu halli un galerijām, kas ved uz numuriem, strūklaku centrā un milzīgu gaismas ķermeni, kas nepārprotami atgādināja puzuru. Pateicoties šim interjeram akustika hallē bija lieliska un neradīja nepieciešamību izrādes dalībniekiem papildus sasprindzināt balss saites.
Pēc lielo puķupodu pārbīdīšanas, kuru uzdevums būtu ierobežot telpu, lai radītu skatuves – meža efektu, un mēģinājuma Sarkangalvīte ar draugiem devās aplūkot Maskavas sirdi, proti, Sarkano laukumu. Par laimi, tālu nebija jāiet, jo Latvijas vēstniecība atrodas vecpilsētas centrā. Savukārt, par nelaimi šī pati vēstniecība atrodas uz vienas ielas ar Tabakova teātri un teātru mīlēm Kusiņai un Ritiņai par lieliem sirdēstiem neizdevās iegādāties biļetes uz vakara izrādi. Bet lai nu paliek personīgās intereses!
Vakarā, atgriežoties viesnīcā, hallē mēs ieraudzījām aizkustinošu skatu: vēstniecības darbinieki pūta balonus un sēja tās virtenēs. Šo balonu uzdevums bija greznot nākamā rīta, svētdienas skolas atklāšanas, svinības. Un balonu, teikšu jums, bija ļoti daudz. Balonu daudzums vairoja labo noskaņojumu, un pašā vakarā halle un izrādes vieta ieguva eklektisku izskatu. Sarkangalvītes mežs sastāvēja ne tikai no līdzpaņemtajām zaļa sieta eglītēm, tilla mākonīšiem un saulītes, bet eksotiskiem istabas augiem lielos podos un balonu virtenēm.
Nākamajā rītā izrādes „Kā Sarkangalvīte ar vilku spēlējās” dalībnieki moži un enerģijas pilni, ar izgludinātiem tērpiem mugurā un spožumu acīs, sagaidīja brīdi, kad bija jāspēlē.
Ar prieku un lepnumu varu paziņot, ka spēlējās viegli un raiti, bez īpašiem pārsteigumiem, kādi mēdz gadīties spēlējot, tā sacīt „lauka apstākļos”. Savukārt, pēc izrādes vēl vairāk mūsu prieku un lepnumu vairoja svētku dalībnieku un vēstniecības darbinieku pateicības un atzinības runas. Īpašu atzinību guva Vilka lomas izpildītājs Andrejs no svētdienas skolas pusaugu meiteņu puses, kas raksturoja Andreja paveikto īsi un kodolīgi: “Прикольный волк!”*
Pēc izrādes inventāra sapakošanas un nelielas pastaigas pa Maskavas vecpilsētu mēs tikām ar vēstniecības auto nogādāti stacijā un noliktajā laikā vilciens Maskava – Rīga sāka mūs vest mājup. Ceļā pavadītās stundas mēs pavadījām, protams, intelektuālās sarunās un Andrejs vairs nebaidījās nokrist no guļamplaukta. Toties pārbaudes uz robežām nakts vidū stipri vien pasliktināja iespēju izgulēties.
*Neparasts vilks
