Cīsiņi Dramaturgu teātra gaumē – sveķaini un uz skatuves!

          Jau šajā svētdienā Dramaturgu teātra 7.studija sāk izrādīt savu diplomdarba izrādi „Sveķainie cīsiņi”. Tā ir jau otrā aktiera un dramaturga Andra Ūdra luga, kas piedzīvos pirmizrādi uz Dramaturgu teātra skatuves – pirmā bija jūnijā izrādītā „Telefonu grāmata”, kas vēstīja, ka labs režisors var iestudēt pat telefonu grāmatu.
          Lugā „Sveķainie cīsiņi” autors pievērsies cilvēku cīņai pašiem ar sevi un citam ar citu, lai panāktu sev labvēlīgus rezultātus. Uz jautājumu: “Kāpēc šāds nosaukums?” Andris atbild, ka nosaukuma atšifrēšana laupītu nelielu devu no izrādes burvības. Kāpēc cīsiņi un tieši sveķainie – cerams, ka skatītājs pats sapratīs.
          Tā kā Andris pats ir 7. studijas dalībnieks, tad viņam ir ne tikai iespēja sekot līdzi sava darba iestudēšanai, bet arī pašam piedalīties visā procesā kā aktierim.
       Kādas tev, kā dramaturgam un aktierim, bija sajūtas pēc “Telefonu grāmata” izrādēm? Un tagad – pirms „Sveķaino cīsiņu” pirmizrādes? Vai ir viegli spēlēt personāžu, ko pats esi izdomājis?
          Pēc pirmās nospēlētās “Telefonu grāmatas” sajūtas bija pacilājošas, kā jau parasti pēc izrādes. Bet pēc pirmās izrādes, kuru vēroju kā skatītājs no malas, biju vienkārši eiforijā. Redzot, kā gaismu un skaņu efektu pavadībā tiek izspēlēts tas, ko esmu uzrakstījis, pārņēma sajūta, kāda līdz šim nebija piedzīvota un šobrīd, īstenībā, ir pagrūti aprakstīt. Sajūtas pirms “Sveķaino cīsiņu” pirmizrādes? Nepacietīgas gaidas, kā viss tas, ko cītīgi esam mēģinājuši divus mēnešus, izskatīsies skaņas un gaismu pavadībā skatītāju pilnā zālē.
          Vai grūti spēlēt paša radītu personāžu? Vieglāk ir tādā ziņā, ka jau pirms pirmā mēģinājuma ir skaidra šī personāža motivācija un sajūtas, bet problēmas sāk rasties tajā brīdī, kad šīs manas domas par to, kā tēlam būtu jāuzvedas, neiet kopā ar režisora vēlmēm. Tas tad ir brīdis, kad sevi jāpiespiež ar lielāku spēku kā citu autoru izrādēs.
          Vai Tu pats varēji izvēlēties, kuru lomu spēlēt, vai arī to noteica izrādes režisors?
          Ja pavisam godīgi, tad pats tā īsti lomu neizvēlējos ne „Telefonu grāmatā”, ne „Sveķainajos cīsiņos”. Attiecībā uz „Sveķainajiem cīsiņiem” gan atļāvos uzprasīties uz konkrētu lomu, bet saņēmu atbildi, ka tā tas arī domāts, līdz ar to, laikam jau lomu pēc izvēles saņēmis neesmu.
          Vai gala rezultāts uz skatuves bija tāds, kādu Tu biji iztēlojies rakstot „Telefonu grāmatu”?
          Diemžēl, vai varbūt par laimi – nebija. Rakstot, pašam galvā griezās visi personāži – kāda katram ir uzvedība, motivācija, rakstura izpausmes un mijiedarbība ar citiem personāžiem. Bet režisors to visu redz pavisam citādāk, līdz ar to ir ainas, kuras norit citādākā gaisotnē, kā biju iztēlojies, ir personāži, kuri ir kļuvuši cilvēcīgāki, attālinoties no sava absolūtā kretīna tēla.
          Vai Tev bija iespēja piedalīties arī izrāžu veidošanā – ar idejām, ieteikumiem?
          Protams, bija! Manas idejas, ieteikumi un vilšanās par izmestajiem dialogiem un ainām nepārtraukti tika piestādītas režisoram. Šādu gadījumu gan nav pārāk daudz, bet pāris reizes kaut kas no manām idejām attiecībā uz izrādi arī tika izmantots.
          Kā reaģēja studijas biedri, kad uzzināja, ka tiks iestudēta Tava luga? Un tagad jau otra – „Sveķainie cīsiņi”.
          Kā nu kurš – bija personas, kas to uztvēra ar sajūsmu, kāds bija absolūti vienaldzīgs, bija jautājumi par to, kā būtu jāspēlē sava loma. Katrā ziņā neviens atklātu nepatiku par režisora izvēli neizrādīja.
          Kādas bija skatītāju atsauksmes par izrādi?
          Ļoti dažādas. No skatītājiem, kurus sastapu, neviens nelikās vīlies, bija pat izteiciens, ka pirmo reizi mūžā teātrī nav nācis miegs. Protams, kādam varbūt likās par daudz pārspīlējumu, ar prognozējamām beigām, bet visu gaumēm diemžēl neizpatikt.
          Kāpēc cilvēkiem vajadzētu noskatīties izrādi „Sveķainie cīsiņi”?
          Tikai un vienīgi, lai uz apmēram septiņdesmit minūtēm atslēgtos no ikdienas rūpēm un problēmām.